Vairāk kā dekādi ierasti, ka klājas papīram pāri
Reperu stāsti, kuru robežām vajag kārtīgāku rāmi
Kas nelūgtā telpā radzenes sapīgāk glāsta
Kam baznīca tuva un miklas dara apenes mācītāja māsa
Papīra bruņas, tintē mērcēts karogs un vinila šūzi
Satīras buras, kurās mērcas karotes un izvilka dūzi
Kas atrada citu taku, jo ar šo paiku iztika grūta
Un bez tās papīra valūtas mirtu katra Ķibilda brūte
Viņi strādā smagi un nopietni kā būtu no Sīrijas
Par darbu nesaņemot naudu kā letiņi no Īrijas
Un kamēr Talantu fabrikās kastes pediņi bīdīs
Tie baltu lapu kaudzēs audzēs pērles, ne mīdijas
Par to, kas apkārt un svēts, kodoliņi stundām irst
Tie nav meli, bet sirds kapilāri, ko tumbās dzird
Popfanāti stāsta, ka maņas šo dzirdot lūdzās mirt -
Šo nariku dēļ, kamēr paši klausās kā jūdzās Virga

Tekstos nevar dzirdēt jēgu? Jā, ja auss nav radusi tādu
Tie, kas troņos, griež mūsu vokālus paklusākus
Ausij, kas baro, nevar dot labu, jo jūs mirtu badā
Bet kas patiesi labu dara, ar to tiktu bagāti
Vīriem pirkstos vairāk gredzenu kā maucīgai atraitnei
Bumbas metot kādai kultūrai draudīgai apkārtnei
Fabrikas plates guļ miskastē, jo draudzīgai atlaidei
Šajā bodē nav vietas, tāpēc būvējiet tai apkārt ceļu!
Jūs dodat tautai to, kas iemet tai rūsu dvēselēs
Nedodat skaļāku vārdu? Mēs laižam plūsmu renstelēs!
Tā smīkņāšana un smiekli graiza brūces krevelēs
Bet tas, ko naktīs rasējam, jūsu sūdus gremdēt spēs
Sargiet pils vārtus, Rača kungs! Mums tintes zilas lāpas!
Lai Milgrāve, Musiqq un jūsu kliķes citas dāmas
Paņem līdzi savus krāmus, kad savos kambaros ieslēdzas
Pēc troņa ierodas tie, kam tas patiesi pienākas!
Tintē mērcēti karogi un melni zirgi pakavoti
Ar asinātām, rūdām mēlēm dodas kroni atkarot
Skan skaļi spēkpilni dārdi un dziesmas
Tās nes valdnieku nāvi, tās vada tintes zilas liesmas