[bīta autors: Renalds Trakims a.k.a. R.T.]

[1.pants: Edavārdi]
Mana aizdedze reizēm ir visai lēna
Mēģinu nokasīt traipu no krekla, bet tā ir tikai ēna
Patiesības saskatu gan sevī, gan Tevī
Pasaule nav pret mani, tā ir man pretī
Likās, ka dara pāri, atņem ruporu, nevis dod
Stāvu dusmīgs uz asfalta, taisos spēlēt futbolu ar Zemeslodi
Un tā var būt mūžīgi, viss ir izdarāms, ja nav bēdu
Kad mani sapņi piepildās, tas izskatās pēc saullēkta
Tas ir ārpus normas, tās nav uzticamas uzvaras
Tikmēr Zeme turpina griezties kā bruņurupucis uz muguras
Tas ir jāpasaka rīmēs
Rakstu cerot, ka dzirdēšu šito nākamajā dzīvē
Biezas masas un pilsētas, tā ir ūnija mūsu
Bet zem maskas vienmēr ir cilvēks kā skūbijā dū
Nekad nekrītu lamatās, kaut šķir tikai brīdis no tām
Mana dzīve iet kā sieviete ar suni pavadā un cīgu rokās

[Piedz.]
Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis
Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis
Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist
Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks

[2. pants: Edavārdi]
Es esmu paradīzē bez domas, ka pienākas tā vieta
Jo, lai staigātu uz mākoņiem, tev jābūt vieglākam par tiem
Viss ir savās vietās, varam svīst, varam karot
Bet eņģelis pat Ellē saskatīs tikai labo
Zvirbulis pelēks man ir ieskatījies dvēs’lē
Pasaules gudrākais vilks tagad lasīt iemācīties mēģina
Es esmu tuksnesī, šeit uzvaras man nav nevienas
Vējš pūš caur mamuta ribām, un tas skan kā tautas dziesma
Laime man pamāj, tērpusies atraktīvi
Kā cilvēku rēgi, kurus var redzēt tikai, kad līst
Reizēm retorikas vairāk kā no NATO līdera
Tāpēc piedzēries priestieris nošauj narkodīleri
Mēs alkstam gaismas, lai cik slēpts vai dziļi tas
Piedzīvojot Dieva sodu, var uz mirkli redzēt viņu pašu
Gribētu būt klāt, ja pasaule mainītos kolosāli
Kad Zeme uzsprāgs, ceru, ka mans zārks aizlidos kosmosā
Mēs esam pabeigti, bet ceļam galdā dvuļas
Jo mēs esam atbildes, kas meklē savus jautājumus
Es to visu zinu, bet jūtos neviļus kā stulbenis
Kalmārs ir redzējis dzīles tumšākās, bet nezin’, kas ir ūden(i)s
Un es grimstu tajā, gaišais mijas ar melnu
Kamēr gaisa burbuļi virs manis vijas kā krelles
Ūdens kā katedrāle stāv nekustīgs virs manis
Sastindzis mūžībā, tieši sekundi pirms nāves

[Piedz.]
Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis
Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis
Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist
Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks